Akadēmiskais centrs
Septembrī medijos izskanēja ziņas par 16 gadus veco bēgli no Afganistānas, kurš sāka mācības Rīgas Natālijas Draudziņas vidusskolā. Skolas pārstāvji skaidroja - lai gan jaunieti bija plānots uzņemt kādā no klasēm, atklājies, ka viņa zināšanas nav pietiekamas pat Latvijas izglītības sistēmas 1.klases līmenim. Tādēļ skolas direktors norādījis, ka Latvijas skolas nav gatavas bēgļu bērnu mācīšanai, kam, noprotams, galvenais iemesls ir tas, ka patlaban trūkst sistēmas un zināšanu par to, kā strādāt ar bērniem, kuru zināšanas ir nesaderīgas ar Latvijas izglītības standartiem un kuriem turklāt ir katram atšķirīga zināšanu bāze un zināšanu un prasmju apgūšanas pieredze.
Ieskatu tajā, kā iespējams organizēt pedagoģisko darbu ar bērniem, kuriem ir dažāds zināšanu līmenis, kā arī dažāda un bieži vien daudzšķautņaina etniskā un nacionālā identitāte un piederība, var gūt, piemēram, paraugoties uz latviešu diasporas skolu veidošanos un darbību.
2015. gadā veicu pētījumu par latviešu diasporas skolu veidošanos un attīstību Eiropā, kura rezultāti veidos vienu no drīzumā iznākošās Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra sagatavotās grāmatas "Radot iespējas attīstībai - diasporas bērni un jaunieši" nodaļām. Pētījums balstīts manis veiktās intervijās ar latviešu diasporas skolu pārstāvjiem un ekspertiem no dažādām ar latviešu diasporu saistītām organizācijām. Tā rezultāti sniedz izpratni par diasporas bērnu un jauniešu izglītības vajadzībām un soļiem, kas nepieciešami, lai tās nodrošinātu. Bēgļu statusu ieguvušo bērnu Latvijā izglītības jautājums skatāms saistīti ar latviešu diasporas bērnu izglītības jautājumu, jo izglītības vajadzības ir līdzīgas.
Bēgļi pirms ierašanās Latvijā dzīvojuši citā valodas un kultūras telpā. Savukārt latviešu diasporas bērni vai nu pārcēlušies uz citu valodas un kultūras telpu vai jau piedzimuši tajā, kas nozīmē, ka piederības sajūta Latvijai, zināšanas par Latviju un latviešu valodas prasmes daudz mazākā mērā veidojas ikdienas sadzīvē, kas lielākoties norit citā valodas un kultūras telpā, bērniem mācoties mītnes zemes skolās, veidojot draudzību ar vienaudžiem, kas nav latvieši, un nereti arī mājās sazinoties ne tikai latviešu valodā. Daudzi diasporas bērni dzimuši jauktās ģimenēs, kur tikai viens no vecākiem ir latviešu izcelsmes un runā latviski.
Līdz ar to iespēja apmeklēt diasporas skolas ir kritiski nozīmīga, domājot par latviešu diasporas pārstāvju atgriešanos Latvijā, jo bez šīm skolām latviešu diasporas bērni, mēģinot iekļauties Latvijas izglītības sistēmā, ļoti iespējams, atrastos līdzīgā situācijā kā bēgļu statusu ieguvušie bērni Latvijā. Tādēļ, domājot par bēgļu bērnu, kā arī latviešu diasporas bērnu integrāciju Latvijas izglītības sistēmā un sabiedrībā, latviešu diasporas skolu darbs var kalpot kā labās prakses piemērs.
Latviešu diasporas skolas darbojas kā papildu skolas. Nodarbības lielākoties notiek nedēļas nogalēs, skolotāji bieži vien ir bērnu vecāki un lielai daļai skolotāju nav pedagoģiskas izglītības vai pieredzes pedagoģiskajā darbā. Dažkārt vienā grupā ir visai plaša vecuma diapazona bērni ar atšķirīgu zināšanu līmeni, jo daudzās skolās skolēnu skaits nav pietiekami liels, lai veidotu vairākas audzēkņu grupas. Skolēni apgūst latviešu valodu, Latvijas vēsturi un ģeogrāfiju, notiek arī mūzikas, deju, mākslas, teātra un atsevišķos gadījumos ticības mācības nodarbības. Pēdējos gados raksturīgi, ka nodarbības netiek organizētas, dalot mācību saturu atsevišķos priekšmetos, bet gan dodot priekšroku integrētai satura un valodas apguvei*. Tas nozīmē, ka mācību viela tiek pasniegta latviešu valodā, piesaistot informāciju par ģeogrāfiju, vēsturi un kultūru konkrētiem etniski un nacionāli nozīmīgiem tematiem, piemēram, saulgriežiem, nacionālajiem svētkiem u.tml.
Rezultātā, apgūstot dažādas tēmas, tiek apgūta valoda un otrādi - apgūstot valodu tiek apgūtas arī citas lietas. Šāda pieeja ir efektīva, jo tajā skolēni nav galvenokārt pasīvi informācijas saņēmēji, bet gan var zināšanas un prasmes apgūt aktīvi darbojoties - caur rotaļām, radošām aktivitātēm, diskusijām, kopīgu Latvijas svētku un atceres dienu atzīmēšanu u.tml. Šī pieeja paredz arī jaunāko tehnoloģiju izmantošanu mācību procesā, kas arī padara mācību procesu interaktīvāku un bērniem saistošāku, kā arī veicina mācīšanos ārpus nodarbībām ar tālmācības materiālu palīdzību.
Mācības notiek mazāk formālā gaisotnē nekā „parastajās skolās" un pieļauj individuālāku pieeju katrai skolēnu grupai un katram skolēnam, kas ir būtiski gadījumos, kad zināšanu līmenis ir dažāds. Lai gan nenoliedzami pasniedzējiem darbs ar bērniem, kuru zināšanu līmenis, vecums un līdz ar to intereses ir dažādas, ir sarežģīts, vairākās diasporas skolās vērojama pozitīva tendence - zinošākie bērni palīdz pārējiem apgūt zināšanas, piemēram, skaidrojot uzdevumus, palīdzot izteikties utt., līdz ar to mācoties arī paši. Daļā skolu mācību procesā piedalās arī atsevišķu skolēnu (parasti jaunāku bērnu) vecāki, kuri nav skolu skolotāji, taču var sniegt atbalstu mācību procesa organizēšanā. Savukārt uz ārpusklases sarīkojumiem, piemēram, jau minēto svētku svinēšanu, kā arī deju vai dziesmu koncertiem un teātra izrādēm bieži vien pulcējas arī skolēnu vecāki un citi radinieki, kā arī ģimenes draugi, kas nav latvieši, kas ļauj arī viņiem iepazīties ar Latviju, latviskajām tradīcijām, kultūru un valodu.
Rezultātā ap latviešu diasporas skolām veidojas „mazās Latvijas", kur ikviens, kurš to vēlas, var izzināt Latviju un latvisko, izprast etniskās un nacionālās vērtības un praktizēt tradīcijas, lietot latviešu valodu un sekot līdzi notikumiem Latvijā, uzturot piederības sajūtu un ar Latviju saistīto identitāti. Tādēļ kopumā diasporas skolas darbojas ar mērķi to skolēnos radīt interesi par Latviju, sniedzot zināšanas par valsti, tradīcijām un vērtībām, kā arī ļaujot apgūt un pielietot latviešu valodu.
Tādā veidā tiek veidota piederības sajūta Latvijai un gan bērni, gan viņu radinieki tiek rosināti tālāk veidot un attīstīt savu latvisko identitāti, skolām, tajās apgūtajām zināšanām un ārpusklases pasākumiem darbojoties kā telpai un resursiem, kas bagātina cilvēku personības un paver iespējas šos resursus izmantot turpmākajā dzīvē, piemēram, apsverot iespēju apmesties uz dzīvi Latvijā, saistīt profesionālo dzīvi ar Latviju u.tml.
Tātad, raugoties uz latviešu diasporas skolu veidošanos un darbību, kļūst labāk saprotams, kā bērnā vai jaunietī, kurš audzis nevis Latvijā, bet gan citā valodas un kultūras telpā, iespējams veidot piederības sajūtu Latvijai, radot interesi par Latviju un piedāvājot pamatresursus, ar kuru palīdzību viņš var vēlēties un izlemt turpmāk veidot un attīstīt saiknes ar Latviju un tās sabiedrību, kā arī veidot savu latvisko identitāti.
Grāmata "Radot iespējas attīstībai - diasporas bērni un jaunieši" tiks prezentēta 22. oktobrī Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra (LU DMPC) rīkotā konferencē. Vairāk informācijas www.diaspora.lu.lv.
Autore ir sociālantropoloģe, zinātniskā asistente LU DMPC
